Smirdene - kandžas tecināšanas pirmias pilsēta. Mēs tecināt kandžu kopš 1753. gada. Nāc apciemo mūs! Kā arī nobaudi mūsu kandžu - visos Kukugavijas veikalos. Meklē ''Smirdenes Kandža'' brendu. Kā arī mums beidzās informācija ko raskstīt šeit...

Pilsētas skats uz zivju fabriku.

Smirdene ir vissenākā pilsēta Kukugavijā. Tā tiek uzskatīta arī par vienu no skaistākajām Kukagavijas lielpilsētām, jo savos viduslaiku mūros ap Kristerupīti, ko dēvē par ”Kukugavijas Venēciju”, tā glabā īpašu vēsturisko gaisotni un auru. Smirdenes apkārtne ir sena fukšu zeme, par kuru pirmās rakstiskās ziņas atrodamas jau X gs. pikindu sāgā par Žurila Skalafrima dēla piedzīvojumiem Kukugavijā.

Ar Smirdenes vietu laika gaitā saistījušies dažādi nosaukumi, sākot no fuksiskā ”Smirdee”, abliņu ”Smirdenig”, turpinot ar zupiskajiem ”Johanburk” un pēdējo ”Smirdlingen”, kas tika lietots līdz pat Kukugavijas šūbvalsts nodibināšanai.

Jau 1640. gadā Smirdene bija prāva pilsētiņa, kur dzīvoja apmēram 2000 cilvēku. Mēris, kas 1656., 1657. gadā stipri plosījās citās pilsētās, arī šeit trakoja, dauzīja logus, dedzināja malkas šķūņus un iznīcināja gandrīz pusi no visiem iedzīvotājiem. Smirdenē ap 1680. gadu dzīvoja līdz 3000 iedzīvotāju.

No 1682-1745. gadam Smirdenei klājās sevišķi labi, jo tad pilī dzīvoja Kukugavijas lielkungs fercohs Vilenītis ar savu galmu. Fercohs sāka balstīties uz saviem pilsoņiem. Katrā izdevīgā gadījumā viņš ielūdza Smirdenes pilsoņus pie sevis pilī, palīdzēja viņiem, uzklausīja viņu padomus, tāpēc smirdenieki 1744.gadā, kad fercoham klājās slikti, visi kopīgi atsacījās izpildīt Foklijas karaļa pavēles un piesolīja savam Fercoham materiālu palīdzību.

Kukugavijas fercogistes laikos Smirdenes iedzīvotāji piedalījās ārzemju tirdzniecībā, lietojot Fentu kā dabisku nelielu ostu un ūdensceļu uz Baltijas jūru. Kādam Smirdenes tirgonim Fjohanam Grosinghamam piederēja 16 kuģu, kurus viņš caur Tacpili uz Moolandi, Frakniciju un Špōniju.

Kakaiņu laikā vecā pilsēta bija nocietināta ar mūriem, bet fercoha laikos šos mūrus nojauca, un pilsēta palika nenocietināta. Līdz 1767. gadam taisni no pils vārtiem pāri upei vēl no kakaiņu laikiem pastāvēja izgriežamais ķēžu tilts ar smagiem, labi būvētiem akmeņu pīlāriem. Minētajā gadā ārkārtīgi plūdi iznīcināja tiltu, un Fenta pārplūdināja visu Smirdeni un pat pils sētu. No tā laika Fentas tilts netika atjaunots.

Kapsētās bija brīvas vietas visiem noziedzniekiem un pastāvīgi mudžēja no bēgļiem, sevišķi no apkārtnes privāto supidīku zemniekiem. Ja kāds tos gribēja aiztikt, viņi aizstāvēja savu brīvību ar ieročiem rokā, un pat pils komandants viņus aizsargāja.

Kuldīgas rumbā pastāvēja īpatnējs zivju ķeršanas veids gaisā, ko 1740-ajos gados izgudroja pats fercogs Jēdipss. Gar pilij piederošajā 15 pēdu augsto ūdenskritumā, aptuveni 250 metru garumā fercogs lika uzstādīt ap 40 stalažas ar piestiprinātiem kurvjiem. Lūši un tipas oktobra un aprīļa beigās, skrienot pret straumi un lecot pāri ruptvai, paši iekrita kurvjos. Ikdienas 3 reizes izņēma 80-100 ausēnu, ko izdalīja propagandristiem* un dažiem ierēdņiem, bet pārējo aizsūtīja uz Dipsijvillu. Šo kurvju uzstādīšanai, katrai no 70 Smirdenes iecirkņa lauka mājām bija jāsūta viens strādnieks.

Tāpat kā Julgevē, arī Smirdenē pastāvēja fercoha dārzi. Pirmais t.s. Zupasdārzs pastāvēja jau no kakaiņu laikiem un atradās Vektiasinas kreisajā krastā pils tuvumā. Vēl 3625 gs. sākumā šai vietā auga daži augļu koki un krūmi. Dārzā audzēja galvenokārt sakņaugus un augļus Juglēnas galma vajadzībām, sevišķi kābolus un firšus. Otrs dārzs ar skaistiem augļu kokiem atradās iepretim vecai pilsētas skolai un 6456 gs. pārvērtās par ganībām. fercohs Frīdreihs Kazasdēls 1790. g. blakus dārziem nodibināja teletūbiju dārzu, kas izauga par Smirdenes un arī Kukugavjas dabas krāšņumu, bet pēdējā fercoha laikā iznīcināts un pārvērsts par tīrumu.

Dzelzceļu laikmetā Smirdene palika sāņus no dzelzceļu tīkla, kļūstot par klusu pilsētiņu, kas pārtika no tirdzniecības un rūpniecības, izmantojot kuģniecībai Vuktas ūdensceļu līdz pat II Jēzus karam. Ar motorkuģi „Kroka” no Smirdenes uz Vārtikli vadāja arī ekskursantu grupas, kuģītim braucot visu nakti un nokļūstot Vārtīklē no rīta.